sestdiena, 2013. gada 31. augusts

Zem varavīksnes.

Ui..laiks skrien. Un tik ātri! Nemaz neticas, ka mēnesis un vēl tuč- tuč kopš neesmu ielikusi te ne komentāru, ne ziņu, ne bilžu.. Bet ir- piedzīvots visa kā tik daudz! Emocijas ir bijušas varavīkšņu krāšņumā.
Kad sakārojās pacelties putna lidojuma augstumos un redzēt zilo krāsu- tad tā arī darījām:
Vai zināt pēc kā smaržo sarkanā krāsa?

..pēc meža zemenītēm bērnu plaukstās.
Samantai gan sarkanā krāsa asociējas ar mīlestību. Un te tā ir! Samantiņas atrasta, pēdējās pirktās  Latvijas zemenēs:
Tiesa šogad īpaši gaidījām sarkano krāsu. Un te nu mūsu pacietība vainagojās- kad atradām uz plodzes, pašu stādītajiem tomātiem, pirmo ražu:

Hmmm... bordo toni diez skaitīt atsevišķi- vai tomēr likt pie sarkanās krāsas?! ;-)
Lūk, tāds bija man, ķiršmīlei, vīriņa pārsteigums kādu dienu:




Šāds pārsteigums gribot negribot liek dungot pie sevis "Ķiršu lietus"
http://www.youtube.com/watch?v=8oFwyglv07Y  un ticēt, ka reizēm tāds patiešām ir! ;-)
Brīnumi notiek! Un paldies par pārsteigumiem!
Bet kamēr es par savām čerešņām priecājos, kaimiņš ierādījis meitukam, ka īstie prieki slēpjas tepat- iekš Latvijas ķiršiem. Jo neba jau tikai ķiršu kompotus no tiem var vārīt :D
 Karinājās tik ilgi mūsu Ēvalda onkulis piemājas ķirsī, ka re- uz ausīm ķirši sakarinājušies.
Ak, cik jautra tā "ķiršošanās"!  :-D

Kad saules krāsas par maz- ieskatījos piemājas dārzā.
 Bet dažbrīd saules dzelteno krāsu atradām arī sūnās:

Un ja kāds man jautātu- kāda ir brūnā krāsa...
Pirmā doma: makten čakla. Nu- vai tad tā nav?

Zaļās krāsas kā vienmēr- jāmeklē tuvāk dabai esot. Ciemojoties pie ģimenes draugiem Jūrmalā, iepazinām leģendu par kalnu, kurā aug milzu priedes- Karalis ar Karalieni:
Paldies "Karalim", kurš izšūpināja bērnus. Tad starp priežu galotnēm bija dzirdama ne tikai tuvu esošās jūras šalkas, bet arī bērnu smiekli.
Mežā esot, lapsu Rudasti nesatikām. Bet neba jau tāpēc skumsim, ja pilni krūmi piepilināti ar orandžām pilēm.
Re- cik spilgs un krāšņš krūms ar orandžiem smilšērkšķiem:

Tā vien šķiet, ka krūms savas orzndžās krelles pats sev grib paturēt un tieši tāpēc, augdams ir izdzinis asumus un ērkšķus:
..bet savu tiesu salasījām ar' :
Violeto krāsu mums palīdzēja kamene atrast:
Bet tā kā par maz. Un laikam to juzdams, vīrs kādu augusta sākuma darba dienas vakaru, no darba mājās braukdams (tāds viņš man ir- pārsteigumu un mīļuma pilns),  atveda man šo krāsu, kas palēpusies iekš man nezināmām pļavas puķēm:


(pilnīgi kā Jāņos sajutos, tik ķimeņu siers izpalika ) :-D
Priecīgi un krāsaini laiks aizritējis.
Gluži kā šis burbulis, saulē gozēdamies, atrāda sevī ietvertās krāsas, arī es maķenīt atrādīju kā mēs pabijām zem varavīksnes! =-)




Nav komentāru:

Komentāra publicēšana